Notici savam dzintaram
"Es nemaz nezināju, ka mans dzintars ir tik skaists," saņemot savu iesieto, teica kāda jauna sieviete. "Tas tiešām ir tas pats, mans, dzintars?" Jā, protams. Tas pats, tikai sagodāts, saposts valkāšanai. Tāpat kā īpašniece ir tā pati, taču tomēr mazliet cita - ieraudzījusi, ka viņas dzintars ir skaists. Kaut kur jau sirdī tādas aizdomas bija, ne velti dzintara gabaliņš ar prieku pacelts, mājās aiznests un gadu gaitā nav pazaudēts. Tikai tad tas skaistums bija vien tas, kas acīm nav saredzams. Vērtīgs, nozīmīgs skaistums, bet reizēm ir svarīgi, lai būtu domubiedri skaistuma izpratnē. Arī dzintari ir dažādi - cits grib būt ar savu cilvēku diendienā un tā, lai citi neredz. Cits grib lielīties, re, kādi mēs! (Ko tur liegties, cits uzstāj "re, kāds es!") Kāds dzintars neliks mieru un presīsies pie juveliera, lai liek sudrabā, bet pēdējā laikā viņi zina, ka esmu arī es. Un cilvēks saklausa, ja ieklausās. Un atrod veidu, kā atsaukties, lai būtu ar dzintaru kopā ne tikai mājās, bet arī cilvēkos.Zinām, zinām, visur skandē, ka "esi pats, uzticies savai sirdij". Tā jau tas ir, bet dzīve ir dzīve, ne ideālu siltumnīca. Un sirds atradīs arī kompromisu, cik tas nepieciešams, lai būtu pats, bet kopsolī ar sev svarīgo. Pat ja esi tik īpašs un pats zini, kāpēc un kas tev ir svarīgs, ir brīži, kad ir svarīgi, lai citi saprot un piebalso. Lai ir kaut kādi kopsaucēji, pat ja ikdienā ļoti labi var iztikt bez kop(ā)sanākšanas.
Iesiešana ir tas pieskāriens, kas ļauj dzintaram palikt tam pašam, ar sirds doto vērtību, bet reizē arī kļūt tādam, ko pamanīs un novērtēs pārējie, kuri skaisto saredz ar acīm.