Par meklējumiem un atradumiem

Sensenos laikos, kad uzradās kovids, Etnogrāfiskais Brīvdabas muzejs klātienes gadatirgu aizvietoja ar virtuālo e-gadatirgus.lv. Esmu gadatirgus ekspertu komisijas apstiprināts meistars un savs plauktiņš man ir ierādīts arī tur. Tikai, ievietojot tur savus darbus, ir jāizvēlas noteikta sadaļa. Sadaļai "Rotas" ir apakšsadaļa "Dzintars", bet ir arī, piemēram, "Auskari". (Neliela atkāpe - kad bija Latvijas simtgades gadatirgus Vērmanītī un man piešķīra plakātu "Dzintara izstrādājumi", es izdrukāju un nomainīju "izstrādājumi" pret "amuleti". Jo man nav dzintara izstrādājumu, man ir dzintars. Visīstākais.)

Gana daudz esmu dzirdējusi, ka "dzintars ir tikai omēm, dzintars ir vecmodīgs un brošas mani neinteresē, nekas tajā dzintarā tāds īpašs nav". Tāds cilvēks nekad neskatīsies sadaļā "Dzintars", jo viņš jau ir izlēmis, ka neko tur neatradīs. Viņš visu zina un ir visu redzējis. Tādiem virtuālā gadatirgus apmeklētājiem mans dzintars uzrodas kā provokators un kārdinātājs, misionārs un "velniņš no kastītes"  sadaļā "Auskari", piemēram. Un tikai ieraudzījis dzīvu dzintaru negaidītā veidā, cilvēks attopas, ka, re, var būt arī mūsdienīgs dizains, neierasts risinājums! Un pamazām, pamazām, līdz atkal par kādu dzintara draugu vairāk.

Protams, man ir prieks par sadaļu "Dzintars" un lai uz katra paša meistara vai mākslinieka sirdsapziņas paliek, vai viņš tur liek dzintaru vai dzintara izstrādājumus. Tā ir sadaļa tiem, kuri jau zina, ko meklē. Dzintara pasaules pavalstniekiem, gardēžiem, kuri allaž meklē un atrod ko jaunu, jo zina - dzintars iedvesmo. Dzintars var sagādāt negaidītus pārsteigumus un atklājumus.

Pārējiem ar prieku atgādināšu - ja nevari atrast tur, kur pazudušajai mantai jābūt, meklē tur, kur tev liekas, ka nav jēgas meklēt. Vietā, kur nevarētu un nevajadzētu būt tam, ko tu meklē. Jo ar meklēšanu un atrašanu reizēm notiek dīvainas lietas. It sevišķi, ja tas ir saistīts ar dzintaru.