Mans mazais dzintars

22. aprīlis, 2021 pl. 16:02,

Ir izmēros milzīgas rotas - kā trofejas, apliecinājums turībai, spēkam un varenībai. Augumos raženam cilvēkam arī kaut ko tādu vajag kaut vai samērības dēļ. Bet dzintars - ja arī Jūras māte kādu palielāku piešķir, tad tas kļūst par ko vairāk un grūti izveidot rotu, lai šo "vairāk" nepazaudētu. Tad labāk, lai dzintars paliek brīvs - pat ne(p)iesiets. Kā padomdevējs, sāpju noņēmējs, dziedinātājs.

Ir nelielas rotas, kas arī ir kas vairāk nekā rotas to atmiņu un emociju dēļ, ko tās nes sevī. To patiesais lielums ar acīm nav saskatāms. Kāda neliela sudraba lapiņa, mazs dzintars. "Mēs jau neko lielu neesam atraduši, neviena TĀDA dzintara nav," nereti cilvēki atbild uz manis teikto, ka "sienu arī jūsējos". Labi, zvirbuļaci varbūt arī neiesiešu, bet man pagaidām pietiek acu un pirkstu, lai arī nelielu dzintaru padarītu valkājamu, ja vien tā īpašniekam ir tāda vēlme.

Mazs ir skaists. Mazam ir savs skaistums, to lielāku dara nojaušamais un acīm neredzamais, priecīgā atziņa, ka Dievs ir viens un tas pats arī mazajā. Dieviņš. Lai mazais nepaliek neievērots, arī Dievs latvietim ir Dieviņš. Mazs ir mīļš. Un mīļais top mazs. Tā, lai sirdī var ielikt.

Jo tumšāki laiki, jo svarīgāk ir nepazaudēt sauli, siltas un gaišas emocijas. Salasīt kaut vai pa kripatai vien, kamēr attopies - nemaz jau tik maz nav.